Reizēm, saēdoties vecmāmiņas štovētos skābos kāpostus, vēders piepūšas kā bumba. Dažam gāzu izspīlēts rūcošs vēders jau kļuvis par normu. Bieži neiedomājamies, ka tas var liecināt par zarnu slimību, problēmas ar zarnām tāds nieks vien šķiet. Taču ir vērts šīm problēmām pievērst uzmanību - to iemesli var būt hemoroīdi, tārpi un varbūt pat progresējošs ,audzējs.
Vislielākā uzmanība jāpievērš tieši zarnu slimību profilaksi. Ir jāseko vēdera izejai — cik bieži tā ir, kādas ir fekālijas. Ar ārstu jākonsultējas, ja tām ir asiņu vai gļotu piejaukums, ja tās nav normālā brūnā krāsā, ir tievas, lentveida, ja ir ilgstoši vēdera aizcietējumi, vēdera uzpūšanās, laiku pa laikam bez iemesla caureja vai sāpīga vēdera izeja.

Lielakai daļai cilvēku kardioloģija joprojām asociējas ar elektrokardiogrammām, tabletēm, miokarda infarktu, stenokardijām, labākajā gadījumā — veloergometriju un sirds ultraskaņas diagnostiku jeb ehokardiogrāfiju. Šāds uzskats ir novecojis, jo modernās kardioloģijas arsenālā ir daudzas metodes, kas ļauj tieši iedarboties gan uz sašaurinātu sirds asinsvadu (vispirms ar speciālu aparatūru precīzi nosakot bojāto vietu), gan arī uz sirds ritma traucējumu avotiem. Visu to var apvienot ar nosaukumu "invazīvā kardioloģija", taču ir būtiskā atšķirība starp asinsvadu saslimšanas invazīvo ārstēšanu — balonplastiku, t.i., speciālu karkasu ievietošanu bojājuma vietā jeb "Stentu" implantāciju, un sirds ritma traucējumu jeb aritmijas ārstēšanu.

Jāmēģina aizsargāties visiem iespējamiem līdzekļiem — ar norūdīšanos, vitamīniem, aspirīnu, tailenolu un, ja nelīdz, ar antibiotikām. Taču šiem līdzekļiem, kā visām stipri iedarbīgām zālēm, bez labām īpašībām ir arī sliktās. Kuras no tām izpaudīsies, tas būs atkarīgs no pareizas zāļu lietošanas. Nemākulīgi rīkojoties, ar smagu veseri var krietni apskādēt pirkstu, nevis iedzīt naglu. Tāpat, līdzībās runājot, ir arī ar antibiotikām. Rudenī pieaug saslimstība ar infekcijas slimībām — gripu, bronhītu u.c. Šādā gadījumā gribas rīkoties ātri un enerģiski, jau pirmo slimības pazīmju gadījumā rodas vēlme ķerties pie antibiotikām, taču mediķi neiesaka, brīdina un visādi atrunā to darīt. Kāpēc?

Infekciju slimības, ko ierosina visdažādākie mikroorganismi un vīrusi, no seniem laikiem ir bijušas cilvēces lāsts. Miljoniem cilvēku ir mirusi no tādām postošām slimībām kā mēris, holēra, difterija, skarlatīna, zarnu infekcijas u.c. Tādēļ antimikrobo preparātu atrade šā gadsimta vidū ir uzlūkojama par vienu no lielākajiem cilvēces sasniegumiem.
Šā gadsimta 30. gados atklāja sulfonamīdu preparātus, kas bija loti aktīvi pret dažādām baktērijām. Tomēr vislielākais sasniegums nāca dažus gadus vēlāk — 1941. gadā ieguva pirmo antibiotisko vielu penicilīnu, un sākās t.s. antibiotiku ēra. Penicilīns tik tiešām darbojās kā brīnumlīdzeklis un izglāba daudz cilvēku.

Katram no mums ir gadījušās sīkas traumas vai citas ātri pārejošas sūdzības, piemēram, galvassāpes vai mugursāpes, un ne vienmēr mēs tūlīt meklējam ārstu. Brūce sadzīst, sūdzības pāriet, un mēs par tām ātri aizmirstam. Tomēr vienmēr jāatceras, ka sīka trauma var izraisīt smagus sarežģījumus, bet sūdzības, kam sākumā nepievēršam uzmanību, var būt sākums nopietnai slimībai. Tāpēc visos gadījumos, kad  veselības traucējumi turpinās, nepieciešams apmeklēt ārstu.
Bieži ir vērts zināt, kā rīkoties, ja gadījusies sīka traumu vai ir citas sūdzības, kas pasliktina jūsu pašsajūtu

Gandrīz katram no mums ir bijusi asiņošana no deguna vai pēc zoba izraušanas. Bieži vien šādu asiņošanu var apturēt, ja zina, kas jādara. Tomēr ļ visos gadījumos, kad asiņošana turpinās, nepieciešams apmeklēt ārstu. Turpinām jūs iepazīstināt ar pirmo palīdzību dažādās situācijās, kas var atgadīties ikdienā. Šoreiz par asiņošanas apturēšanu.

Motociklistiem, kas cietuši avārija, bieži ir smagas traumas, jo atškirā no automobiļa, motociklam avarējot, braucējs nav aizsargāts, tāpēc viņš gūst smagus galvas bojājumus, kā arī citas traumas.
Smagas galvas traumas iespēja motociklistam mazinās, ja viņam ir aizsargķivere. Bieži avārijā cietušiem motociklistiem ir mugurkaula kakla-daļas skriemeļu bojājumi. Šai gadījumā nepareiza aizsargķiveres noņemšana var izraisīt cietušā paralīzi vai pat bojāeju. Lielākā daļā gadījumu motociklistiem ir aizsargķiveres ar sejsegu, tāpēc turpmāk aplūkosim šās aizsargķiveres noņemšanu.

"Tavai mātei vajadzēja aiziet," tas bija viss, ko tēvs viņam paskaidroja. Uz izmisīgiem bērna jautājumiem par viņas atgriešanos tēvs sacīja, ka tagad viņi esot divi vien. Pūkains, balts, ar zāģu skaidām pildīts zaķis — Lieldienu dāvana — bija pēdējā lieta, ko viņš bija saņēmis no mātes un tāpēc bija paņēmis līdzi viesojoties pie brālēniem. Kad puisēns atgriezās mājās. turēdams rokās savu bezgala dārgo zaķēnu, tā bija vienīgā palikusī rotaļlieta. Viņa tēvs ne tikai bija novācis pēdējo sīkumu, kas kādreiz piederēja mātei, bet paņēmis visas rotaļlietas, ko viņa bija Nikam dāvinājusi. Viņa kravas auto, iemīļotā ugunsdzēsēju mašīna, rotaļu vilcieni, lāči — viss bija nozudis, un tēvs sacīja: "Mēs sākam jaunu dzīvi, Nikij, un es tev nopirkšu visu, ko vien tu vēlies." Sažņaudzis rokās zaķi, Niks, skaļi brēkdams, iekrita uz sejas gultā, un tēvs viņu tur atstāja, ļaudams pierast pie viņa jaunās dzīves. Vienīgais, kas palicis no mātes, bija šis zaķēns, un viņš tam bija pieķēries ar tādu degsmi, ka pat tēvam nepietika drosmes viņam zaķēnu atņemt. Ilgus mēnešus Niks pirms iemigšanas raudāja."

Folijskābe
jeb B6 vitamīns pirmo reizi tika izdalīts no spinātu lapām (lat.folium — lapa), rauga un aknām no 1938. līdz 1941. gadam. Visvairāk folijskābes atrodas svaigos salātos, spinātos, tomātos un burkānos, Kā arī aknās, nierēs, olās un sierā. Cilvēka organismā to daļēji sintezē zarnu mikroflora. Ja cilvēkam trūkst folijskābes, attīstās makrocitāra anēmija, t.i., mazasinība , kuras gadījumā asinīs parādās eritrocītu nenobriedušās formas. Bez tam šī vitamīna deficīta gadījumā samazinās leikocītu un trombocītu skaits, kā arī rodas pārmaiņas gremošanas traktā: glosīts (mēles iekaisums), stomatīts (mutes dobuma gļotādas iekaisums), čūlains gastrīts un enterīts (tievās zarnas iekaisums).

Uzskata, ka pinnes ir jaunības un pusaudžu gadu neatņemama sastāvdaļa. Taču tā ir slimība, ar kuru vajag un ir vērts cīnīties. Vairāk nekā 10 gadu pieredze rāda un liek secināt, kāpēc rodas pinnes. Lai sekmīgi varētu ārstēt un palīdzēt saviem pacientiem, jāzina pinņu rašanās cēloņi.
•    Slimības laikā organismā krājas toksīni (indes), kas rodas vielmaiņas procesā. Toksīni akumulējas no nepareiza dzīvesveida, savā starpā nesavienojama uztura, nepareizas ķermeņa kopšanas, kaitīgiem paradumiem, kas grauj centrālo nervu sistēmu. Organisma pretestība zūd, rodas pārslodze. Cilvēks saslimst.
•    Visi akūtie simptomi liecina, ka organismam  nepieciešams   atbrīvoties  no  toksīniem. Hroniski simptomi — tas jau ir rezultāts, kas radies nepareizas akūtu simptomu ārstēšanas dēļ.
•    Pusaudžiem pinņu rašanās cēlonis ir hormonālās vētras organismā. Tāpat arī vielmaiņa.