Īsumā par sasitumiem, saišu sastiepumiem un muskuļu vai cīpslu bojājumiem

Sandis Kalns

Kustība ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Pateicoties kustībai, mēs atklājam jaunus apvāršņus, rodam emocijas, baudām dzīvi. Kustībai ir arī sava negatīvā puse – risks iegūt traumu.

Aukstā laikā, slideno ceļu un ietvju dēļ, traumatisma risks pieaug un šis problēmjautājums aktualizējas. Termins „Trauma” no grieķu valodas - spēji noticis, pārsteidzošs notikums, kurš izjauc līdzsvaru, tā var būt gan emocionāla, psihiska, gan arī - mehānisks audu bojājums. Šajā rakstā pievērsīsimies biežākām muskuloskeletālās sistēmas traumām – sasitumiem, saišu sastiepumiem un muskuļu vai cīpslu bojājumiem.

Sasitums
Sasitums pārsvarā ir virspusējs ķermeņa audu ievainojums, kas rodas mehāniska spēka ietekmē – sitiens, kritiens, atsitiens utml. Šis ir visbiežākais traumas veids, ko iegūstam sadzīvē, aktīvi darbojoties. Klīniski sasitums raksturojas ar:
•    zemādas hematomu jeb zilumu, kas atkarīgs no traumējošā spēka ietekmes, piemēram, sitiens ar āmuru, kritiens no velosipēda;
•    pietūkumu;
•    sāpēm gan miera stāvoklī, gan pieskaroties traumētajai vietai.
Pat fizioloģiski sasituma brīdī uz sīkajiem asinsvadiem (kapilāriem) iedarbojas mehānisks spēks, kas asinsvadu sienā rada traumatiskus bojājumus, kā rezultātā audos nonāk asinis un atbrīvojas formelementi. Savukārt eritrocītu sabrukšanas rezultātā atbrīvojas hemoglobīns. Tas veido sasituma klasisko purpursarkano nokrāsu. Organismā aktivizējas sarežģīti bioķīmiskie procesi, proti, traumētajā vietā sāk darboties leikocīti ar mērķi novērst audu bojājumu – noārdoties hemoglobīnam, tiek atbrīvots biliverdīns, kam seko bilirubīns. Klīniski šo procesu var novērot uz traumētās vietas, ja seko līdzi krāsu maiņai: sarkans, zils, zaļš, dzeltens. Klasiski zemādas hematoma parādās pirmajās stundās pēc traumas. Gadījumos, ja tiek traumēti dziļāk esošie asinsvadi, zilums vizualizējas vēlāk. Tāpat jāatzīmē, ka hematoma var parādīties atstatus no traumētās vietas, kas skaidrojams ar asiņu pārvietošanos gar cīpslu vai muskuļu makstīm gravitācijas spēka iedarbībā, piemēram, pleca sasituma gadījumā hematomu var novērot pat plaukstas locītavas apvidū.

Sastiepums
Gadās, ka mehāniskam spēkam iedarbojoties uz locītavu, tā tiek ne tikai sasista, bet arī tiek traumēts locītavas saišu aparāts. Saišu sastiepums rodas, ja locītava tiek pakļauta kustībām, kas pārsniedz normālo locītavas kustības apjomu. Tas var notikt gan sporta aktivitāšu laikā, gan mierīgā pastaigā.
Cilvēka nogurums, alkohola un narkotisko vielu ietekme ir riska faktori jebkurai traumai, tajā skaitā saišu sastiepumiem. Vieglākos gadījumos saites tiek sastieptas, smagākos – tās var tikt pilnībā pārrautas. Saišu sastiepumu, pēc to smaguma, iedala pakāpēs: I pakāpe – saites ir tikai sastieptas, II pakāpe – saites ir daļēji bojātas, pārrautas, III pakāpe – pilnīgs saišu pārrāvums. Par bojājuma pakāpi var spriest, veicot stresa testus – ja pie II pakāpes ir tikai sāpes, tad pie III pakāpes jau var novērot patoloģiskas kustības locītavā.
Klīniski, tāpat kā sasitumam, saišu sastiepumam raksturīga ir zemādas hematoma, pietūkums, sāpes, diskomforts, bet papildus, sakarā ar locītavas saišu bojājumu, var novērot hemartrozi (asins izplūdumu locītavā), samazinātu kustību apjomu traumētajā locītavā, sāpes, kustinot traumēto ekstremitāti. Sastiept var jebkuru locītavu, bet visbiežāk tiek traumēta pēdas locītava, jo tā ir pirmā lielā locītava, uz kuru iedarbojas mehāniskie spēki. Parasti tas notiek, ja pēda tiek rotēta uz iekšu aktīvā kustībā, kā rezultātā tiek sastieptas laterālās potītes saites. Ja pēdu rotē uz āru, tad var tikt bojāta tibiofibulārā sindesmoze un deltveida saite. Tāpat bieži novērojams saišu sastiepums ceļa locītavā – parasti sportistiem. Anatomiski ceļa locītavā papildus ir priekšējā un mugurējā krustveida saite, kas arī nereti tiek traumētas. Gadījumā, ja tās plīst, strauji attīstās hemartroze, ir izteikts sāpīgums un priekšējā vai mugurējā nestabilitāte locītavā.

Muskuļu un cīpslu bojājumi
Balsta un kustību aparāts sastāv vēl arī no muskuļiem un cīpslām, kas traumas rezultātā var tikt bojāti. Klīnika atkarīga no tā, cik lielā mērā muskulis vai cīpsla ir skarti. Ja bojājums ir nepilnīgs, tad aina ir līdzīga kā pie sasituma, proti, sūdzības par sāpēm, pietūkumu, hematomu. Ja muskulis ir pārrauts, tad papildus raksturīgs kustību iztrūkums muskuļa darbības zonā uz leju no traumētās vietas, var palpēt defektu. Parasti to var novērot apakšstilbu mugurējās virsmās, īpaši pacientiem pēc 40 gadiem, jo muskuļu izturība ir jau samazinājusies. Bieži tas notiek cilvēkiem, kas vadījuši mazkustīgu dzīvesveidu un pēkšņi nolēmuši sākt sportot, neiesildoties.

Pirmā palīdzība traumas gadījumā:
•    Aizsargāt traumēto locekli no tālākas mehāniskā spēka iedarbības.
•    Nodrošināt mieru – to var panākt imobilizējot traumēto ekstremitāti. Imobilizācijas līdzeklis var būt arī dēlis, slēpe, zars, žurnāls. Pleca locītavas traumas gadījumā fiksācijai piemērots ir lakatiņš vai šalle, kurā iekar traumēto roku, rezultātā muskulatūra atslābinās un sāpes mazinās.
•    Aukstuma aplikācijas traumētajai vietai – efektīvi, ja aukstumu traumētajai vietai nodrošina maksimāli ātri pēc negadījuma. Aukstuma aplikācijas samazina asins izplūduma apjomu, jo sašaurina asinsvadus, tādējādi palēninot asins apgādi. Vēlamais aukstuma aplikāciju ilgums ir ar intervālu ik 20 minūtes. Ja kā aukstumu izmanto ledu, tad nekādā gadījumā nevajadzētu to likt tiešā kontaktā ar ādu, jo šādi var iegūt apsaldējumu. Vēlams ledu ielikt plastmasas maisiņā un maisiņu ietīt dvielī. Ja nav pieejams ledus, tad noder jebkāds aukstuma avots, kas ir pa rokai. Šīs aukstuma aplikācijas var likt līdz pat 24 – 48 h pēc traumas.
•    Fiksējošs pārsējs traumētajai locītavai – svarīgi ir neaizmirst šo terapijas līdzekli, jo ar fiksējošā pārsēja palīdzību tiek uzlabota stabilitāte locītavās, kā arī samazināta asins plūsma, tādējādi mazinās zemādas hematoma un sāpes. Uzliekot fiksējošo pārsēju jāseko, lai tas nebūtu pārāk ciešs vai vaļīgs. Pārāk cieša pārsēja gadījumā tiek traucēta asins apgāde distāli no pārsēja, var parādīties sāpes, tirpšanas sajūtas. Savukārt vaļīgs pārsējs nedos gaidīto efektu.
•    Traumētā locekļa elevācija (pacelšana) - uz cilvēka ķermeni iedarbojas gravitācijas spēks, tāpēc traumas gadījumā, traumēto locekli vēlams turēt augstāk par ķermeni, tā sekmējot venozo atteci un samazinot tūsku, piemēram, ja skarta ir apakšējā ekstremitāte, tad to var novietot uz spilvena vai ķeblīša.

Ārstēšana
Vēlams pēc pirmās palīdzības sniegšanas apmeklēt tuvāko medicīnas iestādi, lai konsultētos ar traumatologu vai savu ģimenes ārstu. Ārsts apskatīs traumēto vietu un izlems, kādi papildizmeklējumi vēl būtu nepieciešami diagnozes precizēšanai. Rutīnas izmeklējums ir rentgena uzņēmums, kas parāda, vai gadījumā nav lūzums, vai nav atrāvušās saites ar kaula fragmentu. Ja ārsts uzskatīs, ka bojāts ir muskulis vai saites, tad nosūtīs veikt ultrasonogrāfijas izmeklējumu(vairāk subjektīva metode) vai magnētrezonansi (ļoti precīza mīksto struktūru bojājuma gadījumā). Kad diagnoze ir noskaidrota, ārsts ieteiks pareizo ārstēšanu.
Sasituma, saišu sastiepuma vai muskuļu / cīpslu bojājuma gadījumā noderīgi ir lokāli lietojamie līdzekļi, kuru darbības mērķis ir tūskas un hematomas mazināšana. No sentēvu metodēm, ko izmanto vēl šobrīd, var minēt kāposta lapu un sālsūdens vai šņabja kompresi. Mūsdienās pieejami ir speciāli aukstuma aerosoli, kā arī lokāli lietojamie gēli un ziedes, kurus pēc darbības mehānisma iedala:
•    Atvēsinošās ziedes – tās parasti satur mentolu. Mentols kairina ādas aukstuma receptorus, sašaurinot asinsvadus un mazinot iekaisumu, sāpes, niezi. Atvēsinošās ziedes ir efektīvas pirmajās 24 stundās pēc traumas, kamēr vēl veidojas hematoma.
•    Tūsku mazinošās ziedes – kavē iekaisuma procesu, mazinot pietūkumu, audu saspringumu, uzlabojot mikrocirkulāciju. Šīs ziedes satur heparīnu, kas veicina hematomu uzsūkšanos.
•    Pretsāpju ziedes un gēli – satur nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, kas mazina iekaisumu un sāpes. Latvijā izplatītākie ir ketoprofēnu saturošie gēli. Pasaulē ir tendence arvien vairāk ārstēšanā izmantot dabas vielas. Arī šie gēli ir efektīvi iekaisuma un sāpju mazināšanai, tikai tiem ir mazāks alerģiju attīstīšanās risks, tiem nav fotosensibilitātes reakcijas, kā arī tos var lietot bērniem. Ilgstoši lietojot, šie gēli nerada dermatītus, ādas virsējā slāņa bojājumus. Parasti to sastāvā ir tauksakne (tauksaknes saknes vērtīgā viela – alantoīns sekmē dzīšanas procesus un ilgākā laika posmā veicina audu atjaunošanos), dimeksīds (tā ir maztoksiska viela, kurai piemīt spēja šķērsot bioloģiskās membrānas, arī caur ādu un gļotādām, un ir izteikta pretsāpju un pretiekaisuma iedarbība), kliņģerīte (antiseptiska, pretiekaisuma, audu reģenerāciju veicinoša iedarbība).
Labākam rezultātam iesaka kombinēt gan ārīgi lietojamos, gan iekšķīgi lietojamos nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, tā panākot efektīvāku pretsāpju iedarbību. To darbības pamatā ir spēja bloķēt enzīmu ciklooksigenāzi, kas ir nepieciešams prostaglandīnu sintēzei, kuri veicina sāpju, drudža un iekaisuma rašanos.
Biežāk lietojamie nesteroīdie pretsāpju pretiekaisuma līdzekļi:
•    Ibuprofēns, kas atzīts par vienu no visdrošākajiem pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža līdzekļiem, kurš ir vienlaicīgi labi panesams un diezgan efektīvs.
•    Paracetamols - efektīvi palīdz mazināt sāpes pie traumām, kas ir saudzējošāks kuņģim. Paracetamols ātri mazina temperatūru un to atļauts lietot arī bērniem un grūtniecēm.
•    Aspirīns - pasaulē ir plaši izplatīts sāpju gadījumā un papildus vēl mazina temperatūru. Tas ir kontrindicēts bērniem un pusaudžiem, jo var izsaukt komplikācijas, smagākā no tām ir Reja sindroms (letarģija, miegainība, sāpes vēderā, nemitīga vemšana, agresivitāte, krampji un koma).
•   Metamizola nātrija sāls, kas padomju laikā plašai sabiedrībai visvairāk bija pazīstama kā analgīns, bet šobrīd šī aktīvā substance ir recepšu medikaments - iedarbojas ātri un izteikti, tāpēc tas ir populārs, kaut tam novēroti daudz blakusefektu no sirds – asinsvadu, nieru, aknu sistēmu puses.
•    Diklofenaks - piemīt izteikta pretsāpju un pretiekaisuma darbība. Tas jālieto pēc ēšanas, jo diklofenaks kairina kuņģa gļotādu, tāpēc tas var radīt gastrītu vai kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu.  
Nobeigumā jāpiemin, ka nevajag aizrauties ar pašdiagnosticēšanu un pašārstēšanos, bet gan griezties pie speciālista pēc padoma.

Jim Clover, Sports medicine essentials: core concepts in athletic training and fitness instruction, Orange, CA: Career Pub., ©2001, 18 – 25
Sandra M Nettina, Lippincott Williams & Wilkins, Ovid Technologies, Inc., Lippincott manual of nursing practice handbook, Philadelphia: Lippincott Williams & Wilkins, ©2006, 900-901
Robert R Simon; Steven J Koenigsknecht, Emergency orthopedics : the extremities, New York : McGraw-Hill, ©2001, 516-518
Philip D Sloane; et al, Essentials of family medicine, Philadelphia, Pa. : Lippincott, Williams & Wilkins, ©2008, 547-548
Ilkka Kunnamo, Evidence-based medicine guidelines, Chichester : Wiley, ©2005, 590-591
http://www.merck.com/mmpe/sec21/ch309/ch309e.html?qt=sprain&alt=sh