Signe Šēnfelde, žurnāls „Garšīgs” 2009. gada jūlijs

Olīveļļa ir salātu sirdsdraudzene – ar līdzīga svaiguma noti garšā, pilna vitamīniem, fermentiem un minerāliem, tā rūpējas par mūsu gremošana sistēmu, asinsvadu elastību un ādas maigumu. Visveselīgākā ir pirmā aukstā spieduma olīveļļa, ko parasti uz pudeles etiķetes apzīmē ar extra virgin jeb itāliskajā variantā – extra vergine.

Signe Šēnfelde, žurnāls „Garšīgs” 2009. gada jūnijs

Labas sojas mērces raudzē no sojas pupiņām, apgrauzdētiem graudiem, ūdens un sāls. Šīs universālās substances izgudrotāji ir austrumnieki, kas to lieto nu jau gandrīz divarpus tūkstošus gadu. Dīvainā kārtā tā vēl nav padarīta par universālu brīnumlīdzekli.

Laika gaitā ir radīts daudz sīpolu šķirņu, kas atšķiras gan pēc krāsas, gan lieluma, gan aromāta un lietošanas.

• Visgaršīgākās un labākās mīdijas dabūjamas no septembra līdz februārim.
• Svaigas mīdijas var pazīt pēc cieši aizvērtajiem vākiem. Tās, kurām vāki
ir pavērušies, jāmet prom. Pēc vārīšanas ir otrādi – labas ir tikai tās, kas atvērušās, bet slēgtās nav ēdamas.

Mārrutka sakne ir bez smaržas, un asums no tās izlaužas tikai tad, kad to iegriež vai ielauž. Tās rīvēšana gan nav viegla un prasa saņemšanos, taču rezultāts to visu atsver – tikai tad parādās mārrutka īstā garša un daba. Katrā ziņā rīvēt mārrutku labāk ārā, svaigā gaisā, un arī tad jāskatās, lai vējš pūstu nevis sejā, bet no muguras, un elpot vēlams caur muti, nevis degunu.

Ieva Salmane, žurnāls „Garšīgs”

Galvenā smiltsērkšķu vērtība ir bagātīgais vitamīnu saturs un eļļas sastāvs. Šo sulu nav nepieciešams papildināt ar eļļu, kā tas darāms ar burkānu sulu, jo māte daba šoreiz ir parūpējusies par pilnu komplektu.

Līdz ar romiešu pirtīm, kas pilnveidoja daudzu tautu izpratni par higiēnu, no seno romiešu uzvaras gājiena pāri Eiropai mums palicis mantojumā vēl šis tas. Tā kā romieši gatavojās uz ilgāku palikšanu iekarotajās teritorijās, viņi nodrošinājās ar pazīstamu un garšīgu pārtiku nākotnei – apstādīja veco, labo Eiropu ar ēdamo kastaņu audzēm. Pie mums gan to nav, taču tur nevaram vainot romiešus, bet siltuma ziņā paskopo klimatu.

Kad sakām: ar rozīnīti, tas nozīmē – kaut kas salds trāpījies uz zoba un piedod garšu, jēgu un savdabību visam pasākumam, apģērbam, ēdienam vai cilvēkam. Jā, tās ir tās mazās, krunkainās odziņas, kuras, pārklātas ar šokolādi, somi ap Ziemassvētkiem tirgo kā ziemeļbriežu kakas. Žāvētas aprikozes ir aprikozes, kas izžāvētas, žāvētas plūmes ir žāvētas plūmes, bet, lūk, izkaltējam vīnogas un nosaucam tās par rozīnēm. Dīvaini, vai ne? Vienīgi godīgajiem francūžiem ir raisin (vīnogas) un raisin sec (vīnogas žāvētas).  Ir daudz un dažādas rozīnes – lielas un mazas, gaišas un tumšas. Tas atkarīgs no vīnogu šķirnes, bet ne tikai. Piemēram, gaiši zeltainās rozīnes ir tās pašas brūnās, tikai apstrādātas  ar sēra dioksīdu un mākslīgi žāvētas, lai piešķirtu tām burvīgo zeltaino krāsu, uz ko mēs visi uzraujamies, stāvot veikalā pie plaukta. Parasti vīnogas tiek žāvētas saulē –  kā nekā lielākoties tās ražo valstīs, kur par saules trūkumu nesūdzas, faktiski visās dienvidu zemēs.

Melnās desas, putraimdesas – sauc, kā gribi, vienalga asiņainais pagatavošanas process ir neizbēgams. Nav, nav košers, bet šoreiz Eiropa mūs sapratīs gan. Kā nekā taupīgie vācieši savu Blutwurst gatavojuši jau sen un vēl latviešus pamācījuši. Kā jau parasti, nepieciešamības un nabadzības spiesti, ļautiņi izdomā gluži fantastiskas lietas, kas pēc tam vēl kļūst par delikatesi.

Rožkāposti ir tie paši Briseles kāposti, un gan viens, gan otrs nosaukums ir pareizs. Rožkāposti tāpēc, ka mazie kāpostu pumpuriņi atgādina vēl neatvērušās rozes, bet Briseles kāposti tāpēc, ka 19. gadsimta grūtajos laikos Briseles apkaimes zemnieki glāba pilsētnieku vēderus no izsalkuma. Stāsti par šo minikāpostiņu labajām īpašībām ir saglabājušies vēl no 1597. gada beļģu hronikām.